Ar Māri mēs bijām kopā aptuveni trīs mēnešus. Šis laiks attiecību sākumposmā parasti ir „rozā briļļu” periods, kad katrs sīkums šķiet apburošs.
Māris bija vīrietis, kuru grūti nepamanīt: četrdesmit pieci gadi, stingrs rokasspiediens, savs bizness būvmateriālu piegādēs un automašīna, kas vienmēr bija tīra un spīdīga.
Mani uzpirka viņa lietišķums un absolūtā pašpārliecība. Viņš nekad nešaubījās. Viņš precīzi zināja, kurš betons ir uzticamāks, kur izdevīgāk dabūt flīzes un uz ko var ietaupīt, nezaudējot kvalitāti. Man šķita, ka blakus tādam cilvēkam var justies kā aiz mūra sienas – pasargāta no pasaules haosa un sadzīves problēmām.
Taču es nezināju, ka šis „mūris” reizēm var kļūt par cietumu, kurā nav vietas citu cilvēku emocijām vai centieniem.
Kad Māris ierosināja, ka beidzot ir laiks iepazīties ar maniem vecākiem, es jutu patiesu prieku. Mana mamma un tētis ir vienkārši, inteliģenti cilvēki, kuri visu mūžu nostrādājuši skolā un vietējā ražotnē. Viņi dzīvo savā mīļajā trīsistabu dzīvoklī Aucē – pilsētā, kur visi viens otru pazīst un kur dzīves ritms ir daudz lēnāks nekā Rīgas biroju centros.
Mans tēvs, lai gan jau labu laiku pensijā, ir no tiem vīriešiem, kuriem rokas „aug no pareizās vietas”. Viņš visu pa māju dara pats – no santehnikas līdz mēbeļu restaurācijai – un ar katru salaboto eņģi vai nokrāsoto palodzi viņš lepojas vairāk nekā jebkurš uzņēmējs ar savu gada apgrozījumu.
Brauciens uz Auci un pirmais trauksmes zvans
Ceļš no Rīgas uz Auci aizņēma aptuveni pusotru stundu. Māris pie stūres jutās kā karalis, ik pa laikam kritizējot ceļu stāvokli un citus autovadītājus. Es klusēju, domājot par to, cik silti mūs sagaidīs mājās. Kad mēs piebraucām pie vecāku kāpņu telpas, es pamanīju, ka Mārim rokās ir tikai automašīnas atslēgas. Ne puķu, ne kūkas, ne pat maza suvenīra.
— Māri, varbūt iebraucam tepat vietējā ziedu veikalā? — es piesardzīgi pajautāju, cerot, ka viņš vienkārši ir aizmirsis. — Mammai būtu tik patīkami. Viņa dievina lilijas.
Māris tikai atmeta ar roku, pat nepaskatīdamies uz veikala pusi. — Kam tie pušķi? Tukša naudas tērēšana. Tie novītīs pēc trim dienām, un metīsiet ārā. Es viņiem labāk „uzdāvināšos” pats – mana klātbūtne un padoms ir vērtīgāks par nīkulīgām rozēm.
Tajā brīdī manā sirdī kaut kas nepatīkami iedzēla. Tas nebija tikai par puķēm. Tas bija par elementāru cieņu pret namatēvu un namamāti, pie kuriem tu dodies pirmo reizi. Taču es nolēmu šo sajūtu apspiest, norakstot to uz viņa „vīrišķīgo tiešumu” un pragmatismu, ko līdz šim biju tik ļoti apbrīnojusi.
Durvis atvēra tētis. Viņš bija tērpies savā labākajā svētku kreklā, acis staroja, un viņš jau pa gabalu sauca mūs iekšā. No virtuves plūda svaigu speķa pīrāgu un plātsmaizes smarža – mamma bija cēlusies piecos rītā, lai mūs pacienātu. Māris ienāca priekšnamā, pat nenoāva apavus un, it kā ignorējot tēva pastiepto roku, uzreiz iesoļoja koridorā.
— Sveiki, — viņš norūca, pat nepaskatoties apkārt.
Mēs apsēdāmies viesistabā. Gaisotne bija nedaudz saspringta, jo vecāki redzēja, ka viesis ir atnācis tukšām rokām, taču viņi, kā pieklājīgi cilvēki, centās uzturēt sarunu.
— Sēdieties, Māri, — teica tētis, cenšoties kliedēt klusumu. — Mēs te nupat zālē remontu pabeidzām. Saviem spēkiem, lēnām, pa vakariem… Jaunas tapetes uzlīmējām. Kā jums šķiet?
Tētim tas bija īpašs sasniegums. Viņš bija rūpīgi izvēlējies rakstus, pats jaucis līmi, pats līdz vēlai naktij gludinājis katru vīli. Māris smagi apsēdās dīvānā, uzlika kāju pār kāju un sāka pētīt istabu. Viņš neskatījās kā ciemiņš. Viņš skatījās kā bargākais būvuzraugs, kurš meklē iemeslu, lai nepieņemtu objektu ekspluatācijā.
— Tapetes… — viņš nicīgi novilka, pārbraucot ar roku pa sienu. — Vinila? Velti. Tas jau pagājušais gadsimts. Vinils „neelpo”, vasarā jums te būs kā saunā. Sienas zem tām var sākt pelēt, ja ventilācija nav perfekta. Un redzams, ka nav.
Tētis pasmaidīja, bet es redzēju, kā viņa rokas nedaudz ietrīcējās. — Nu, mums tas raksts iepatikās… Mammai patīk tie ziedu motīvi, liekas tā mājīgāk.
— Mājīgums ir tad, kad tehnoloģijas ir pareizas, — pārtrauca Māris, neļaujot tētim pabeigt. — Bet griestus kurš taisīja? Es redzu plaisu pie karnīzes.
— Es pats špaktelēju, — ar klusu lepnumu, kas nu jau sāka dilt, atbildēja tēvs.
Māris pasmīnēja un ar pirkstu iebakstīja gaisā: — Redzams, ka paši. Re, tur stūrī ēna – nelīdzeni izvilkts. Pie gaismas viss izskatās šķībi. Un tās putuplasta līstītes… nu, piedodiet, tas ir „kolhozs”. Es esmu tiešs cilvēks, man nepatīk liekuļot.
Vajadzēja pasūtīt iestiepjamos griestus, nevis tērēt laiku šādiem pašdarbnieku mēģinājumiem.
Kad robežas tiek pārkāptas
Tajā brīdī no virtuves iznāca mamma ar paplāti, uz kuras kūpēja kafija un tie paši pīrāgi, kurus viņa ar tādu mīlestību bija gatavojusi. — Ak, Māri, jūs, redzams, esat liels speciālists! Bet mēs te visu pa vecam, kā nu mākam… — viņa mēģināja glābt situāciju ar smaidu.
— Tieši tā – pa vecam, — Māris paņēma krūzi, pat nepateicies un nepalūdzot atļauju. — Es vēl uz jūsu laminātu skatos. Tas ir 31. klase? Lētucis no lielveikala akcijas. Pēc gada savienojuma vietās uzpūtīsies no mitruma. Kurš to lika?
— Māri, — es mēģināju viņu apturēt, jūtot, kā man no kauna sāk degt ne tikai ausis, bet visa seja. — Mainām tēmu. Varbūt parunājam par kaut ko citu? Par dārzu?
— Ieva, a ko es tādu pateicu? — viņš patiesi, gandrīz naivi brīnījās. — Es esmu profesionālis, es atveru cilvēkiem acis. Kāpēc tērēt naudu sūdiem? Jums te viss ir jāpārtaisa no nulles. Elektroinstalācija droši vien vēl no padomju laikiem, alumīnija? Es jūsu vietā visu noplēstu līdz ķieģelim un nolīgtu normālu brigādi. Citādi šis viss izskatās pēc deviņdesmito gadu lētā „eiroremonta”.
Tēvs sēdēja ar piesarkušu seju, cieši sažmiedzis krūzes osiņu. Šajā remontā viņš bija ielicis ne tikai savu darbu, bet arī pēdējo pensijas naudu, ko bija krājis mēnešiem ilgi.
Un te, viņa mājā, ienāca svešs vīrietis, kurš nebija pat puķi atnesis, un mierīgi samīdīja viņa lepnumu. Mamma klusējot nolika cukurtrauku un apsēdās uz krēsla pašas maliņas, nodurot skatienu zemē.
Es paskatījos uz Māri. Viņš sēdēja izgāzies dīvānā, pašpārliecināts, apmierināts ar savu „eksperta” lomu. Viņš pat neaptvēra, kādas sajūtas rada maniem vecākiem. Viņam patika justies pārākam.
Tajā brīdī manī kaut kas „pārslēdzās”. Es sapratu, ka šis cilvēks nekad nebūs mans „mūra sienas” aizstāvis.
Viņš būs tas, kurš šo sienu nojauks, ja tā nebūs celta pēc viņa prāta.
Brīdis, kad mana pacietība beidzās
Klusums viesistabā kļuva gandrīz taustāms. Tas bija tas smagais, nospiedošais klusums, kas parasti seko pēc tam, kad kāds ir pateicis kaut ko neatgriezenisku. Māris mierīgi malkoja kafiju, it kā būtu tikko sniedzis vērtīgāko lekciju pasaulē, bet mani vecāki izskatījās tā, it kā viņiem no pleciem būtu nocelta visa dzīvesprieka nasta.
Es lēnām piecēlos. Mana sirds sitās strauji, bet prāts bija neparasti skaidrs. Es piegāju pie Māra un mierīgi paņēmu krūzi no viņa rokām.
— Māri, — es teicu skaidri un skaļi, tā, lai katrs vārds atbalsotos telpā. — Noliec krūzi. — Ko? — viņš pārsteigts uz mani paskatījās, it kā es būtu pēkšņi sākusi runāt svešvalodā. — Noliec krūzi. Piecelies. Un ej prom.
Māris iesmējās, taču tie bija nedroši smiekli. — Kādā ziņā? Ieva, beidz ākstīties. Mēs taču nupat atnācām, pīrāgi vēl silto… — Tu atnāci svešā mājā tukšām rokām, — es turpināju, nepaaugstinot balsi, bet runājot ar tādu pārliecību, kādu viņš no manis negaidīja.
— Tu necienīgi izturies pret cilvēkiem, kuri tevi uzņēma ar atvērtu sirdi. Tu noniecināji mana tēva gadiem ilgo darbu un mammas pūles. Tu sēdi šeit un uzvedies tā, it kā mēs visi būtu tev parādā par tavu klātbūtni. Man nav vajadzīgs vīrietis, kurš mēra cilvēka vērtību pēc lamināta klases. Ej prom. Tūlīt pat.
— Tu ko, galīgi prātu izkūpējusi? Es konstruktīvu kritiku izteicu! — viņš sāka kliegt, kamēr es viņu burtiski stūmu uz priekšnamu. — Es gribēju palīdzēt, lai jums te viss nesabrūk! Tu pati pēc mēneša raudāsi, kad tas lamināts uzpūtīsies!
— Lai pūšas! — es atcirtu, verot vaļā ārdurvis. — Tas lamināts ir silts, jo tētis to lika ar mīlestību. Bet tu esi auksts kā tas tavs betons. Tev neviens padomu neprasīja.
Tas, ko tu dari, nav kritika – tā ir prasta nekaunība un audzināšanas trūkums. Ārā!
Tas nebeidzamais klusums pēc vētras
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
